otrdiena, 2012. gada 15. maijs

Kā pareizi lietot vajadzības izteiksmi


Likums par lietvārda locījumu vajadzības izteikšanai ir visai vienkāršs, taču sarunvalodā bieži netiek ievērots. Ir divas pamata konstrukcijas:

1. darbības vārds vajadzības izteiksmē + lietvārds nominatīvā

jānopērk grāmata
(kas jānopērk? – grāmata)

2. darbības vārds vajadzības izteiksmē + darbības vārds nenoteiksmē + lietvārds akuzatīvā

jāiet nopirkt grāmatu
(ko nopirkt? – grāmatu)

Ja arī izdodas ievērot šo likumu, interesanti, ka vēl biežāk rakstītāji (un runātāji) kļūdās gadījumos, ja lietvārds teikumā atrodas pirms darbības vārda vajadzības izteiksmē. Taču likums nemainās:

grāmata jānopērk šodien

Likums par locījumu attiecas arī uz citām vārdšķirām – īpašības vārdu, vietniekvārdiem.

Pirms pērc jaunu grāmatu, jāizlasa vecā.
Ja vēlies saņemt algu, ir jānopelna.

Pēdējā piemērā darbības vārds „ir” attiecas uz darītāju:
[Tev, man] ir jānopelna tā [alga].
Vajadzības izteiksmes vienkāršajā tagadnē šo „ir” bieži vien izlaiž, bet to lieto pagātnē un nākotnē:
Man bija jānopērk grāmata.
Tev būs jānopērk grāmata.

Šim likumam ir neliels izņēmums. Ja aiz darbības vārda vajadzības izteiksmē seko pirmās vai otrās personas vietniekvārds (es, tu), tas gan jālieto akuzatīvā:

Man jāpabaro tevi.
Tev jāpabaro mani.

Bet visi citi vietniekvārdi – nominatīvā:

Mammai jāpabaro viņa/viņi.
Skolotājam mūs/jūs jāmāca.

Visbeidzot, ir gadījumi, kad lietvārds aiz darbības vārda vajadzības izteiksmē ir ģenitīvā, datīvā, akuzatīvā vai lokatīvā, bet iemesls tam ir tāds, ka vārds nominatīvā vienkārši ir izlaists:

Brālim jāiet uz skolu. (Brālim jāiet ceļš uz skolu.)
Karlsonam jālido līdz Stokholmai. (Karlsonam jālido ceļš līdz Stokholmai.)
Māsai jāstāsta par grāmatu. (Māsai jāstāsta atstāstījums/savas domas par grāmatu.)
Balonam jālido virs Rīgas. (Balonam jālido maršruts virs Rīgas.)
Betmenam jāielido Maskavā plkst. 17.00.

Vai Tu zini vēl kādu interesantu gadījumu, ar ko papildināt šo rakstu?



ceturtdiena, 2012. gada 26. aprīlis

Kā pareizi lietot domuzīmi un defisi


Domuzīme (–) un defise (-) ir tāds kā problēmpāris latviešu valodas gramatikā. Tomēr to definīcijas un funkcijas jau lieliski apraksta atšķirības abu lietojumā[i].

Defises funkcija ir vārda dalījuma, vārda daļu, burtu vai burtkopu izlaiduma parādīšana, kā arī vārdu sasaistīšana vienā jēdzienā. Būtisks noteikums ir, ka starp defisi un vārdiem vai to daļām nav atstarpes.

Praktiski defises lietojuma piemēri:
Starp ciparu vai simbolu grupām, piemēram, tālruņa numuros, pasta indeksos, automašīnu valsts numura zīmēs
          +371-8000-xxxx
          LV-1010
          AA-3250
No diviem vārdiem veidotos īpašvārdos: dubultuzvārdos, ģeogrāfiskos nosaukumos (bet ne ar nozīmi Rīgas–Pleskavas šoseja u. tml., skat. domuzīmes lietojumu)
          A. Bērza-Kalniņa
          Niedrāju-Pilkas purvs
Saliktos terminos
          sārmu-skābes akumulators
          angļu-latviešu vārdnīca
Šifrētos mašīnu, aparātu u. tml. apzīmējumos
          MIG-29
Morfoloģisks vārda sadalījums (sakne, galotne utt.)
          grāmat-a
Vārda sadalīšana zilbēs, pārnešanai jaunā rindā
          grā-ma-ta
Stieptas u. tml. izrunas attēlošana rakstos
          I-n-d-r-i-ķ-i!
Skaņu atdarinājumos
          Ha-ha-ha!
          Pus-pūr’-ol’-piedēj’ 
Burtkopu izlaidums
          b-ba (biedrība)
          L-ja (Latvija)
Nepilnas vārda daļas apzīmēšanā
          augš- un apakšpuse

Domuzīmes galvenās funkcijas ir teikuma komponentu atdalīšana un izlaistu vārdu (teikumu) attēlošana. Šajās pozīcijās to raksta ar atstarpēm abās pusēs.
Domuzīmi lieto arī ar savienotājzīmes funkciju, kas būs aprakstīta piemēros, un šajos gadījumos to lieto bez atstarpēm abās pusēs.

Atdalošā domuzīme (ar atstarpēm abās pusēs): saliktos teikumos stilistiskos nolūkos (komata vietā), uzskaitot vienlīdzīgus teikuma locekļus (pirms vai pēc vispārinošā vārda, ja tāds lietots), izlaistu vārdu, vārdkopu, teikumu (citātos, šajā gadījumā lieto vairākas domuzīmes) vietā, atdalot savrupinājumus, iespraudumus, tiešās runas atdalīšanai no piebildes, dialogu apzīmēšanā u. c.
Daži piemēri:
Nav ne mazāko šaubu – tas notiks drīz. (Zvaigzne)
Liela ir arī teatrālo žanru daudzveidība – traģēdija, komēdija, drāma, vodeviļa, liriska komēdija, farss utt. (O. Dunkers)
Es mācīšu dabaszinības, tu – aritmētiku. (R. Ezera)
Bet viņa kuģi – taisni neticami – slīka arī bezvēja laikā. (J. Grants)
– Pakalnu redzēji?
– Redzēju. (A. Grigulis)
Mitoloģiskā atmosfēra vilku barā ir aprakstīta tik labi, ka šķiet pilnīgi ticama šādu būtņu pastāvēšana mūsdienu pasaulē. – – – Bellai un Edvardam būtu ļoti grūti sacensties ar šī romāna varoņiem. (citēts no atsauksmēm par M. Stīvoteras romānu)

Domuzīme kā savienotājzīme (bez atstarpēm abās pusēs):
Starp personu uzvārdiem (pretēji vienas personas uzvārdam), kas ir izgudrojuma, likuma, literāra darba u. tml. autori.
Gausa–Zeidela metode
Boila–Mariota likums
Gē-Lisaka–Šarla likums (šeit pirmie divi vārdi ir vienas personas dubultuzvārds, tādēļ starp tiem lietota defise)
Parādot pretējos polus, atsevišķus locekļus, kas ir savstarpēji saistīti.
Rīgas–Maskavas vilciens
Rīgas–Pleskavas šoseja
Prievārda „līdz” vietā.
12.–15. maijs
(1861–1933)

Domuzīmi lieto, lai apzīmētu mīnusa zīmi, to raksta pirms skaitļa bez atstarpes.
Maksimālā gaisa temperatūra no –4° līdz –9°.

Domuzīme un komats
Domuzīme liekama aiz komata, ja ar komatiem atdalāmais palīgteikums, savrupinājums utt. attiecas uz iepriekšējo teikuma vārdu vai daļu, ko paskaidro, papildina ar domuzīmi piesaistāmā teikuma daļa.
Visdrausmīgāko galu piedzīvojis dažs zvirbulis, apmezdamies bezdelīgas perēklī, – bezdelīgas viņu dzīvu aizmūrē. (J. Sudrabkalns.)
Domuzīme liekama komata priekšā, ja ar domuzīmēm izdalītā teikuma daļa pieder pie iepriekšējās teikuma daļas, kurai ar komatu pievienojams vēl cits komponents.
Akmeņčakstīte pārtiek no dažādiem kukaiņiem – mušām, odiem –, kurus ķer gaisā un meklē pa zemi. (Ailab)
Ābeļu priekšteči, no kuriem veidojās arī ābelēm radnieciskās ģintis – cidonijas, vilkābeles, pīlādži –, bija parādījušies krīta periodā. (Ailab)


Rakstā nav minēti visi iespējamie veidi un piemēri. Ja nevari atrast sev aktuālo gadījumu, raksti, meklēsim un papildināsim.
  




[i] Izmantotie avoti:
1. Teorija un daži piemēri (jo sevišķi piemēri no latviešu literatūras):
Blinkena, A. (2009) Latviešu interpunkcija. Rīga: Zvaigzne ABC.
Daži lietojuma veidi, kas nav minēti Blinkenas grāmatā, piemēri:
2. Iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmata. Skatīts 26.04.2012. http://publications.europa.eu/code/lv/lv-4100100.htm
3. Pieturzīmes teikuma vidū. Skatīts 26.04.2012. http://valoda.ailab.lv/latval/vidusskolai/INTERPUNKC/inter4.htm

ceturtdiena, 2012. gada 19. aprīlis

Kā pareizi rakstīt datumu




Pēdējos gados tiešsaistē norisinās karstas diskusijas par jautājumu, kā pareizi rakstīt datumu – ar atstarpēm vai bez.
Interesanti, ka izdevumos par latviešu valodas interpunkciju ir aplūkotas dažādas pieturzīmes un rakstuzīmes, bet atstarpes lietojums nav definēts – tas tiek pieņemts kā pats par sevi saprotams, gluži tāpat kā mēs liekam atstarpi, saīsināti rakstot lappusi „35. lpp.”, skaitu „3 gab.”, gadsimtu „18. gs.” un citus divu (vai vairāku) atsevišķu vārdu savienojumus.
Tādēļ piedāvāju piemērus, kā lietot punktus un atstarpes (un domuzīmes) datumos, iz pēdējo 15 gadu latviešu valodas gramatikas rokasgrāmatām, norādot lappusi, kurā interesenti tos var aplūkot.

Urževica, S. (2010) Rokasgrāmata latviešu valodā. Rīga: Zvaigzne ABC.
datums (22. lpp.): 1918. gada 18. novembrī
gads (17. lpp.): 1999. gada [dati]
gadi, ja vārds „gads” netiek lietots (21. lpp.): (1879–1880)
gadsimts (17. lpp.): 16. gs.
gadsimts pirms mūsu ēras (17. lpp.): 3. gs. p. m. ē.
gadu dekāde (21. lpp.): 19. gs. 70.–80. gados

Blinkena, A. (2009) Latviešu interpunkcija. Rīga: Zvaigzne ABC.
datums (368. lpp.): 2009. g. 2. decembrī
datums (368. lpp.): 23.12.2009. vai 2009.12.23.
gads (10. lpp.): 2007. gadā
gads, ja vārds „gads” netiek lietots (10. lpp.): 1949
gadsimts (10. lpp.): 16. gs.
gadsimts pirms mūsu ēras (10. lpp.): 7.–5. gs. p. m. ē.
gadu dekāde (15. lpp.): līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem

Milzere, M., Pāvila, I. (2009) Praktiskā latviešu valoda. Rīga: Zvaigzne ABC.
datums (34. lpp.): 1927. gada 9. novembrī
gadsimts (9. lpp.): 10. gs.
gadsimts pirms mūsu ēras (9. lpp.): 10. gs. p. m. ē.
gadu dekāde (9. lpp.): kopš 20. gadsimta 90. gadiem

Ceplīte, B., Ceplītis, L. (1997) Latviešu valodas praktiskā gramatika. Rīga: Zvaigzne ABC.
datums (169. lpp.): 1990. gada 1. augustā

Tiem, kas attaisnojas, ka datumu raksta bez atstarpēm tāpēc, lai daļa no tā nepārlektu jaunā rindā, īsa pamācība, kā lietot Hard Space (jeb Non-breaking space):
1. uzrakstiet datumu bez atstarpēm: 2012.gada19.aprīlis;
2. novietojiet kursoru vietā, kur nepieciešama atstarpe;
3. pirms taustiņa Space spiešanas nospiediet un turiet taustiņus Ctrl un Shift (kombinācija Ctrl+Shift+Space);
4. atkārtojiet arī pārējās vietās.
Šādi rakstīts datums vai kāds cits nosaukums (piemēram, MS Office vai Lexus RX) rindas beigās nekad nesadalīsies.
Rakstā minētie nosacījumi par atstarpi aiz punkta attiecas arī uz tādām kombinācijām kā Nr. 1, Dr. Bērziņš, A. Ābele un citām.


trešdiena, 2012. gada 11. aprīlis

Kā pareizi likt pēdiņas



Vai latviešu valodā pēdiņas jāliek augšā vai apakšā? Skolā mums ir mācīts, ka rokrakstos latviešu valodā mēs lietojam tikai apaļās pēdiņas („ ”), turklāt atvērējpēdiņas vienmēr ir apakšā (pretstatā angļu valodai, kur tās lieto augšā). Bet kā ir iespiestajos un elektroniskajos rakstos?

Lai labāk izprastu šā jautājuma būtību, mazliet papētīju pēdiņu rašanās vēsturi un to lietojuma vēsturi latviešu valodā izdevumā „Latviešu rakstības attīstība”[1]. Īsumā:

Vecākos tekstos (ar to domāts no 18. gs. līdz 20. gs. sākumam) tiek lietotas apaļās pēdiņas ar novietojumu: „parasti atvērējpēdiņas rindas apakšā, bet aizvērējpēdiņas rindas augšā; bet retumis sastopamas arī atvērējpēdiņas rindas augšpusē”. 20. gs. iespiestajos rakstos parādās stūrainās pēdiņas (« »), un gadsimta otrajā pusē iespiestajos rakstos apaļās pēdiņas gandrīz netiekot lietotas.

Interesanti būtu papētīt „Latviešu interpunkcija” pirmo izdevumu[2], jo otrajā, pārstrādātajā izdevumā[3] tiek runāts vairs tikai par apaļajām pēdiņām ar novietojumu (“ ”), kā arī piemēros attēlots tikai šis veids, stūrainās pieminot tikai garāmejot, bet apaļās ar novietojumu „ ” nav pieminētas vispār.

Citās rokasgrāmatās aprakstītas vai piemēros lietotas šādas pēdiņas:
„Latviešu valodas pareizrakstība”[4] un „Latviešu valodas praktiskā gramatika”[5] min tikai stūrainās pēdiņas.
„Praktiskā latviešu valoda”[6] un „Rokasgrāmata latviešu valodā”[7] lieto apaļās pēdiņas ar augšējo novietojumu.

Tā kā visas šīs grāmatas izdotas apgādā Zvaigzne ABC, ienāca prātā arī iespēja, ka pēdiņu lietošana izdevniecības ietvaros tiek regulēta. Pamanīju arī, ka pirmās divas izdotas 20. gs. 90. gados, pēdējās – 2009. un 2010. g. (kā arī pārstrādātais Blinkenas izdevums – 2009. g.), un pēdiņu lietojums tajās norāda uz tendenci 21. gs., kas pretēja 1986. gadā izdotajā grāmatā minētajai – ka iespiestajos rakstos stūrainās pēdiņas ir gandrīz aizvietojušas apaļās.

Tipogrāfisko pēdiņu veidi un lietojums dažādās valodās Wikipedia skatījumā (ar dažiem literatūras avotiem) izrādās visbagātīgākais:

 „Vācu pēdiņas“ ar apakšējām atvērējpēdiņām un augšējām aizvērējpēdiņām ir primārās tipogrāfiskās zīmes vācu, lietuviešu, čehu, slovāku, īslandiešu, bulgāru u. c. valodās. Plaši lietotas latviešu valodā līdz 20. gs. vidum.

 „Apakšā un augšā” novietotas, bet vienādas pēdiņas tiek lietotas igauņu, nīderlandiešu, poļu, rumāņu u. c. valodās. Reizumis lietotas arī latviešu valodā (noklusētās pēdiņas Microsoft Word tekstu redaktorā latviešu valodai).

“Angļu pēdiņas” ar augšā novietotām, bet pretēji vērstām atvērēj- un aizvērējpēdiņām ir standarts angļu, ķīniešu u. c. valodās. Rekomendētas lietošanai latviešu valodā ES dokumentāciju noformēšanai.

”Nepāra” augšējās pēdiņas tiek lietotas somu un zviedru valodās. Vienādās vienpēdiņas (’ ’)lietotas latviešu valodā līdz kombinēto vienpēdiņu (‘ ’) ieviešanai.

«Franču pēdiņas» tiek lietotas daudzās Austrumeiropas (krievu, baltkrievu, ukraiņu, kazahu u. c.) un romāņu (franču, spāņu, portugāļu, itāļu u. c.) valodās. Plaši lietotas latviešu valodā 20. gadsimta otrajā pusē.

Apgrieztās »franču pēdiņas« tradicionāli tiek lietotas dāņu valodā. Agrāk lietotas arī latviešu valodā citātiem un tiešajai runai, mūsdienās lietotas, lai veidotu speciālus izcēlumus.

Šeit pamanu vēsturisku likumsakarību:
„ “ – … vācu…
« » – … krievu…
“ ” – … angļu…

Mans secinājums – 21. gadsimta tendence ir pāriet uz “ ” pēdiņu lietojumu latviešu valodā. Pati priekšroku dodu un lietoju „ ” pēdiņas, kas atspoguļo tradicionālās, latviešu valodas rokrakstos izmantotās. Tās man šķiet ērtas un vizuāli pievilcīgas. Bet šis nelielais pētījums arī parādīja to, ka un kā valoda mainās – pat pēdējo ~20 gadu laikā. Valodu veido tajā runājošie un rakstošie cilvēki. Tāpēc jāsecina – kā mēs rakstīsim, tā arī būs.






[1] Bergmane, A., Blinkena, A. (1986) Latviešu rakstības attīstība. Rīga: Zinātne. (234.–238. lpp.)
[2] Blinkena, A. (1969) Latviešu interpunkcija. Rīga: Zinātne.
[3] Blinkena, A. (2009) Latviešu interpunkcija. Rīga: Zvaigzne ABC. (398.–406. lpp.)
[4] Apinis, M., Koluža, R. (1995) Latviešu valodas pareizrakstība. Rīga: Zvaigzne ABC.
[5] Ceplīte, B., Ceplītis, L. (1997) Latviešu valodas praktiskā gramatika. Rīga: Zvaigzne ABC.
[6] Milzere, M., Pāvila, I. (2009) Praktiskā latviešu valoda. Rīga: Zvaigzne ABC.
[7] Urževica, S. (2010) Rokasgrāmata latviešu valodā. Rīga: Zvaigzne ABC.