trešdiena, 2012. gada 11. aprīlis

Kā pareizi likt pēdiņas



Vai latviešu valodā pēdiņas jāliek augšā vai apakšā? Skolā mums ir mācīts, ka rokrakstos latviešu valodā mēs lietojam tikai apaļās pēdiņas („ ”), turklāt atvērējpēdiņas vienmēr ir apakšā (pretstatā angļu valodai, kur tās lieto augšā). Bet kā ir iespiestajos un elektroniskajos rakstos?

Lai labāk izprastu šā jautājuma būtību, mazliet papētīju pēdiņu rašanās vēsturi un to lietojuma vēsturi latviešu valodā izdevumā „Latviešu rakstības attīstība”[1]. Īsumā:

Vecākos tekstos (ar to domāts no 18. gs. līdz 20. gs. sākumam) tiek lietotas apaļās pēdiņas ar novietojumu: „parasti atvērējpēdiņas rindas apakšā, bet aizvērējpēdiņas rindas augšā; bet retumis sastopamas arī atvērējpēdiņas rindas augšpusē”. 20. gs. iespiestajos rakstos parādās stūrainās pēdiņas (« »), un gadsimta otrajā pusē iespiestajos rakstos apaļās pēdiņas gandrīz netiekot lietotas.

Interesanti būtu papētīt „Latviešu interpunkcija” pirmo izdevumu[2], jo otrajā, pārstrādātajā izdevumā[3] tiek runāts vairs tikai par apaļajām pēdiņām ar novietojumu (“ ”), kā arī piemēros attēlots tikai šis veids, stūrainās pieminot tikai garāmejot, bet apaļās ar novietojumu „ ” nav pieminētas vispār.

Citās rokasgrāmatās aprakstītas vai piemēros lietotas šādas pēdiņas:
„Latviešu valodas pareizrakstība”[4] un „Latviešu valodas praktiskā gramatika”[5] min tikai stūrainās pēdiņas.
„Praktiskā latviešu valoda”[6] un „Rokasgrāmata latviešu valodā”[7] lieto apaļās pēdiņas ar augšējo novietojumu.

Tā kā visas šīs grāmatas izdotas apgādā Zvaigzne ABC, ienāca prātā arī iespēja, ka pēdiņu lietošana izdevniecības ietvaros tiek regulēta. Pamanīju arī, ka pirmās divas izdotas 20. gs. 90. gados, pēdējās – 2009. un 2010. g. (kā arī pārstrādātais Blinkenas izdevums – 2009. g.), un pēdiņu lietojums tajās norāda uz tendenci 21. gs., kas pretēja 1986. gadā izdotajā grāmatā minētajai – ka iespiestajos rakstos stūrainās pēdiņas ir gandrīz aizvietojušas apaļās.

Tipogrāfisko pēdiņu veidi un lietojums dažādās valodās Wikipedia skatījumā (ar dažiem literatūras avotiem) izrādās visbagātīgākais:

 „Vācu pēdiņas“ ar apakšējām atvērējpēdiņām un augšējām aizvērējpēdiņām ir primārās tipogrāfiskās zīmes vācu, lietuviešu, čehu, slovāku, īslandiešu, bulgāru u. c. valodās. Plaši lietotas latviešu valodā līdz 20. gs. vidum.

 „Apakšā un augšā” novietotas, bet vienādas pēdiņas tiek lietotas igauņu, nīderlandiešu, poļu, rumāņu u. c. valodās. Reizumis lietotas arī latviešu valodā (noklusētās pēdiņas Microsoft Word tekstu redaktorā latviešu valodai).

“Angļu pēdiņas” ar augšā novietotām, bet pretēji vērstām atvērēj- un aizvērējpēdiņām ir standarts angļu, ķīniešu u. c. valodās. Rekomendētas lietošanai latviešu valodā ES dokumentāciju noformēšanai.

”Nepāra” augšējās pēdiņas tiek lietotas somu un zviedru valodās. Vienādās vienpēdiņas (’ ’)lietotas latviešu valodā līdz kombinēto vienpēdiņu (‘ ’) ieviešanai.

«Franču pēdiņas» tiek lietotas daudzās Austrumeiropas (krievu, baltkrievu, ukraiņu, kazahu u. c.) un romāņu (franču, spāņu, portugāļu, itāļu u. c.) valodās. Plaši lietotas latviešu valodā 20. gadsimta otrajā pusē.

Apgrieztās »franču pēdiņas« tradicionāli tiek lietotas dāņu valodā. Agrāk lietotas arī latviešu valodā citātiem un tiešajai runai, mūsdienās lietotas, lai veidotu speciālus izcēlumus.

Šeit pamanu vēsturisku likumsakarību:
„ “ – … vācu…
« » – … krievu…
“ ” – … angļu…

Mans secinājums – 21. gadsimta tendence ir pāriet uz “ ” pēdiņu lietojumu latviešu valodā. Pati priekšroku dodu un lietoju „ ” pēdiņas, kas atspoguļo tradicionālās, latviešu valodas rokrakstos izmantotās. Tās man šķiet ērtas un vizuāli pievilcīgas. Bet šis nelielais pētījums arī parādīja to, ka un kā valoda mainās – pat pēdējo ~20 gadu laikā. Valodu veido tajā runājošie un rakstošie cilvēki. Tāpēc jāsecina – kā mēs rakstīsim, tā arī būs.






[1] Bergmane, A., Blinkena, A. (1986) Latviešu rakstības attīstība. Rīga: Zinātne. (234.–238. lpp.)
[2] Blinkena, A. (1969) Latviešu interpunkcija. Rīga: Zinātne.
[3] Blinkena, A. (2009) Latviešu interpunkcija. Rīga: Zvaigzne ABC. (398.–406. lpp.)
[4] Apinis, M., Koluža, R. (1995) Latviešu valodas pareizrakstība. Rīga: Zvaigzne ABC.
[5] Ceplīte, B., Ceplītis, L. (1997) Latviešu valodas praktiskā gramatika. Rīga: Zvaigzne ABC.
[6] Milzere, M., Pāvila, I. (2009) Praktiskā latviešu valoda. Rīga: Zvaigzne ABC.
[7] Urževica, S. (2010) Rokasgrāmata latviešu valodā. Rīga: Zvaigzne ABC.

6 komentāri:

  1. Paldies Jums par rakstu! Labākais, ko izdevās atrast par šo tēmu!

    AtbildētDzēst
  2. Vispār jau latviešu valodā pēdiņu lietojums vienmēr ir bijis tāds kā rokrakstos izmantotās („ ”). Variācijas iespieddarbos ir tikai un vienīgi tāpēc, ka pareizās pēdiņas nebija pieejamas — lasi, ar tā laika tehniku tādas nevarēja iespiest. Mūsdienās tas ir tikai un vienīgi slinkums un nezināšana.

    AtbildētDzēst
  3. Pierādiet savu viedokli ar autoritatīviem avotiem. :)

    Man šāds viedoklis patiktu, bet, diemžēl, dzīve izrādījās nežēlīga. Šobrīd akadēmiski pareizi skaitās pēdiņas augšā. Tomēr neviens neliedz lietot pārējos veidus. Un labā ziņa, skatoties vēsturiskā griezumā, – ja tie kļūs populārāki, arī akadēmiskie avoti pielāgosies. (Praktiskajā dzīvē un globalizācijas ietekmē – diez vai.)

    AtbildētDzēst
  4. Paldies, interesants pārskats.
    Kāpēc Jūs domājat, ka akadēmiski pareizi ir pēdiņas augšā? Blinkena 2009. gada izdevumā vienkārši izvairās to apspriest, un Kilboka iespiež kā maketētājam ērtāk. Manuprāt, Zvaigzne nav akadēmiskuma rādītājs, un normu neviens nav atcēlis...

    AtbildētDzēst
  5. Kuru normu? Vai tāda pastāv attiecībā uz drukātajiem tekstiem? Es ļoti, ļoti vēlos tādu uzzināt, lūdzu, atsūtiet grāmatas nosaukumu vai vismaz autoru. Nopietni!

    AtbildētDzēst